Eiropas filozofiskās domas aizsākumi meklējami Senajās Grieķijā. Natūrfilozofija kā jaunās ( filozofiskās) apziņas agrīnākā forma jau 7/6 gs. p. Kr. iezīmē abstraktu, no jutekliski priekšmetiskās pasaules distancētu, galveno domāšanas tēmu, proti, problēmu par esamību. Šis domāšanas veids kulminē Atēnu filozofiskajās skolās 5/4 gs. p. Kr. ( sokrātiskais apvērsums). Eiropas metafizika ( kā mācība par esamību) un racionālisms ( kā esamības apzināšanas galvenā metode) sasniedz savu pilnbriedu, attīstot jaunlaiku filozofijā tēmas par substanci, izziņu un patiesības objektivitātes kritērijiem, kā arī par to noskaidrošanas metodēm zinātniskajā procesā.