Signālu pārraides teorija (SPT) ir zinātne par signālu pārraidi laikā un telpā ar tehnisko sistēmu palīdzību. SPT ir arī kibernētikas nozare.SPT radās 1928.gadā līdz ar amerikāņu zinātnieka R.Hartlija rakstu „Informācijas pārraide” žurnālā „Bell System Technical Journal”. SPT pamatu attīstībā galveno ieguldījumu ir devuši amerikāņu zinātnieki K.Šenons, N.Vīners, B.Olivers, Dž. Pīrss, D.Midltons, H.Naikvists un krievu zinātnieki V.Koteļņikovs, V.Siforovs, A.Kolmogorovs, A.Hinčins. SPT matemātiskā bāze ir Furjē analīze, varbūtību teorija, gadījumprocesu teorija un matemātisko kopu teorija. SPT sastāv no trīs daļām - signālu teorijas, traucējumnoturības teorijas un informācijas teorijas, kas satur arī kvantu informātiku. Doktorantu SPT kursā tiek aplūkoti sekojošās pamattēmas. Signāli, to veidi un raksturlielumi, tajā skaitā spektri un korelācijas funkcijas. Signālu diskretizācija. Sakaru kanālu klasifikācija, to parametru salāgošana ar signālu parametriem. Lineāro vektortelpu teorijas pamati. Signālu pārvade caur filtriem. Dažādu sakaru kanālu informācijas caurlaides spēja. Kodēšanas teorijas pamati. Traucējumnoturīga signālu uztveršana. Signālu blīvēšana daudzkanālu sistēmās.Informācijas-negentropijas princips un tā nozīme telekomunikācijās. Signāla atjaunošana lineāras sistēmas ieejā. Kvantu efektu ietekme uz signālu pārraidi. Kvantu sakari. Kvantu kriptogrāfija.Kvantu datori.Stohastiskā rezonanse. Sakaru sistēmu efektivitāte, tās novērtēšana.